RIGA IFF īsfilmas: Vajag otru

INTERNATIONAL SHORT FILM COMPETITION
III seanss | Vajag otru | 96’
BE, CA, CH, DK, FR, IL, IT, LT, ME, RO
2026
da, en, fr, it, lt, ro, sr – ekrāna valodas
en – subtitru valoda
Iesakām no 12 gadu vecuma

Kā saka, ir nepieciešami divi, lai varētu dejot, veidot pūli, pasauli vai savienojumu.

Filmā “Dvēseles radiniece” galvenais varonis atrod vai drīzāk virtuālajā realitātē rada savu otro pusīti. Abām meitenēm darbā “2:Love” ir nepieciešama tenisa spēle, lai rastu kaisli, kas rodas starp piespēlēm. “Divi” ir biedējošu simetriju apzīmētājs gan tēva un dēla attiecībās īsmetrāžā “Dienas izdzišana”, gan arī atklāsmju piepildītai sesijai starp oftalmologu un viņa psihiatru (lomā ievērojamais rumāņu režisors Radu Žude) filmā “Ne savā ādā”.

“Vajag otru”, protams, ir atpazīstama frāze filmas “Otrdiena vai ceturtdiena” filmēšanas laukumā, kad tiek filmēta vēl viena aina, taču nogurusī producente dod priekšroku pievērsties skaņai – iespējams, tās ir viņas brīvības melodija. Un “ir nepieciešami otrs” ir kā otrais cēliens vai nepieciešamība, ja vēlaties atgriezties nostalģijā un atmiņās filmā “Okeānija” (ar lomu spēļu palīdzību) un “174. istabā” (ar mākslīgā intelekta palīdzību).

Dušans Kasalica
Otrdiena vai ceturtdiena
Utorak ili četvrtak
ME
2026, 16’, sr
Iesakām no 12 gadu vecuma
Jelena Angelovska, Dušans Kasalica

Mira ir producente, un ir sarežģīta un nogurdinoša filmēšanas grafika pēdējās dienās. Klejojot pa filmēšanas laukumu, viņa sastop kolēģus un komandu, kas vēršas pie viņas ar problēmām, kurām nav vienkāršu risinājumu. Drīz Mira sāk sekot melodijai, ko neviens cits nespēj sadzirdēt. Šī skaņa viņu aizved uz mežu, un Mira pieņem lēmumu…

Filigrāns veltījums Olivjē Asajasa kulta darbam “Irma Vep” (1996) par kino spoguļošanos un ilūziju. Melnkalniešu režisors Kasalica ne tikai radījis smalkjūtīgu kino par kino, bet arī strādā ar komēdijas elementiem – spriedzi, nogurumu un absurdu, kas iekrāso dienas filmēšanas laukumos. Taču vienlaikus šī saules kodinātās paletes filma ir eksperiments ar kino valodu, jo īpaši ar skaņu, kas kļūst par galveno naratīvo un psiholoģisko elementu. Kasalicas filmas izrādītas nozīmīgos festivālos, tostarp Kannās, Venēcijā, Roterdamā un Sarajevā.

Jenss Jūliuss Gunderlunds Dalls
Dvēseles radiniece
Soulmate
DK
2026, 17’, da, en
Iesakām no 12 gadu vecuma
Indija Milvorda

Jalte lielākoties pavada laiku savā istabā – te viņš, uzliekot virtuālās realitātes brilles, nonāk digitālajā pasaulē. Būdams vientuļš, viņš rada ideālo sievieti, kuru nosauc par Selīnu. Mākslīgā intelekta pavadone ir ne tikai domāta, lai kļūtu par viņa ideālo dvēseles radinieku, bet par tādu top. Jā, abu attiecības kļūst nopietnas – tieši tik, lai robeža starp mākslīgo tuvību un īstu cilvēcisku saikni sāktu izplūst un Jalte vairs nespētu novilkt brilles.

Ja mākslīgais intelekts var pielāgoties tam, ko mēs sagaidām no partnera, vai ar to pietiek, lai attiecības būtu īstas? Ar šādu jautājumu dāņu režisors Gunderlunds Dalls vēršas pie skatītājiem, apcerot mūsdienu laikmetīgos simptomus. Filma pludina aktierkino un virtuālās realitātes simulatīvo estētiku, nostādot skatītāju galvenā varoņa (lomā aktieris Hampuss Egelunds) optikā. Filma, kas preparē pašizziņu caur “mākslīgu intimitāti” un atsvešināšanos, pirmizrādi piedzīvojusi Monreālas Starptautiskajā kinofestivālā “Fantasia”.

Ads Burkšaitis
Okeānija
Ramiojo vandenyno salos
LT
2026, 18’, lt
Iesakām no 12 gadu vecuma
Grēta Akcijonaite, Ramojus Petrausks, Aurims Pukevičs, Kotrīna Ramanauskaite

“Okeānija izklausās labāk,” nosaka svešinieks. Pirms pāris stundām viņš un sieviete satikās viesnīcā. Viss šķiet pazīstams, bet tik svešāds, un tieši šeit risinājušies svarīgi notikumi pagātnē. Kad pagājušais sāk spoguļot sevi, satikšanās iegūst negaidītu pavērsienu.

Atmiņa ir kontinents. Tā arī ir teritorija, kurā lietuviešu godalgotais režisors Burkšaitis jūtas kā mājās. Katra viņa filma – gan RIGA IFF izrādītā “Pildspalva kreilim” (2024), gan arī “Uz mērķi” (2023) – žonglē ar sentimentu, atpazīstamības zīmēm un notikumu pārklāšanos. Iegremdējot pagātnē katru kadru kā gliemežvāka formas madelēnas cepumiņu, Burkšaiti šajā kinodarbā, kurā no jauna ir sastopama aktrise Rasa Samolīte, interesē stāsti, kurus mēs izvēlamies atcerēties.

Maels Mubalē
Ne savā ādā
Out of Character
RO, CH, FR
2026, 14’, ro
Iesakām no 16 gadu vecuma
Paolo Moreti, Anita Hugi, Jasmīna Bašiča, Master Cinéma ECAL–HEAD, Maels Mubalē

Vai tev ir kāds sapnis, kuru tu redzi teju vai katru nakti? Jauns oftalmologs sarunājas ar psihoterapeitu. Vīrieti vajā murgi. Katru reizi notiek viens un tas pats: pacients operācijas laikā pazaudē redzi, un ārsts neko nespēj izdarīt. Varbūt viņš savos sapņos izdzīvo savu īsto un vienīgo dzīvi, lai nomodā mēģinātu to atcerēties?

Luisa Buņjuela “Andalūzijas suns” (1929) bez bārda naža un grieziena. “Telpa, kurā vārdi ir gan konkrēti, gan abstrakti un kurā psihe un ķermenis saplūst tā, ka pati identitāte šķietami izšķīst fikcijā,” tā saka franču režisors Mubalē. Savu jaunāko īsfilmu viņš dēvē par psihoanalīzes sesiju, kurā pacienta lomā iejūtas Mihajs Saramets, bet terapeita tēlā – mūslaiku klasiķis, rumāņu režisors Radu Žude. Tapis kā Lozannas mākslas skolas darbs, kad studenti tikušies ar Žudi, Mubalē pakāpās vienu solīti uz priekšu – viņš ir radījis kolektīvu kino sesiju.

Ronijs Šalevs
2:Love
2:Love
BE, FR, IL
2026, 11’, en, fr
Iesakām no 16 gadu vecuma

Žeremijs Mazureks, Kristofs Božāns, OZÙ Productions, Jaels Ozsinajs, Mind The Gap Animation, Etjēns Žaksels-Truē, Eminē Sekere, Promenons-nous dans les bois (Studio EJT-Labo)
Tenisa bumbiņas vienojas kora dziesmā, apjūsmojot kortu likteni un bumbiņu savācējas. Šis mačs abām meitenēm ir spraigs un sāncensības piepildīts, tomēr viņu skatieni sastopas. Rodas kaut kas pilnīgi negaidīts: pievilcība. Sāncensība pamazām pārvēršas romantiskā kaislībā, bet tenisa spēle un tās noteikumi kļūst par sava veida šķērsli viņu attiecībām.

Ja itālis Luka Gvandanjīno veidotu “Sāncenšus” (2024) animācijas valodā un pievērstos marginālākiem mīlas trijstūra varoņiem, visai ticams, ka tā izskatītos tieši kā Šaleva īsfilma. Jā, pāfrāzējot labi zināmo teicienu, tenisa tīklam, ko uzceļ prāts, jūtas viegli kāpj pāri, un šajā vitālo toņu, straujo rikošetu un dziesmoto manevru spēlē romantika nav “problēma”, kas jāatrisina – tā kļūst par spēku, kas izjauc sacensību sistēmu. Filma iekļauta Toronto Starptautiskā kinofestivāla programmā, bet RIGA IFF konkursā piedzīvos Baltijas pirmizrādi.

Džeisons Tods
Dienas izdzišana
The Fade of Day
CA
2026, 12’, fr
Iesakām no 12 gadu vecuma
Džeisons Tods, Fjord Films

Jaunā tēva dienasgrāmata. Viņš meklē patvērumu laukos un atrodas neziņā: kādu mantojumu viņš atstās savam jaundzimušajam dēlam? Pieredze tuvinās šausmu kino aprisēm, un piepeši tik mīļajās, pazīstamajās mājās kāds ir iebrucis. Kā ir būt, kad ir daudz neskaidrā un mulsuma?

Tēvbūšana, terapija un Stena Brekidža darbs “Logs, ūdens, mazuļa kustība” (1959) šodienas aprisēs. Eksperimentālā īsfilma ir balstīta kanādieša Toda personīgajā pieredzē kā tēvam un cilvēkam ar dzirdes apgrūtinājumiem – tā piedāvā ekrāna prozas gaitu, ļaujot dzirdēt autoru pirmajā personā un pievēršoties “funkcionālo traucējumu” estētikai. Tods ir strādājis Kvebekas kino veltītajā festivālā “Rendez-Vous Québec Cinéma” un bijis dokumentārā kino straumēšanas platformas “Tënk” mākslinieciskais vadītājs, kā arī darbojies kā filmu izplatītājs un mentors pirmiedzīvotāju izcelsmes māksliniekiem.

Marija Bernardi
174. istaba
ROOM174
IT
2026, 8’, en, it
Iesakām no 12 gadu vecuma
Marija Bernardi

Mēs vērojam, mūs vēro. Tavs ķermenis skatās, uz tavu ķermeni skatās bezķermenis. Viss norit vienā istabā – mākslīgā intelekta intervences un oksidētu attēlu uzplaiksnījumi. Tas ir ne tikai sievietes un mašīnas dialogs, bet arī konfrontācija uz klātbūtnes un prombūtnes, cilvēciskā un mākslīgā sliekšņa, kur realitāte sabrūk un identitāte izšķīst. Vai manis nav, ja mani kāds nevēro?

Amerikāņu rakstniekam Stīvenam Kingam ir istaba Nr. 217, bet tikmēr itāļu autorei Bernardi ir 174. istaba. Kā stāsta režisore, ideja par “digitālo šausmu” īsfilmu radās no apsēstības ar “nekā nedarīšanu”: garlaicība un produktivitātes kritums kā identitātes telpa. Gada garumā viņa filmējusi sevi istabā, fiksējot, kā viņa skatās raidījumus, filmas, “YouTube”, ēdusi, raudājusi, smēķējusi. “Šajā tukšumā jutu, ka neeksistēju, ja vien kāds mani nevēro. Sevis filmēšana bija veids kā būt, eksistēt. Ķermenis, kas ir atkailināts un izolēts istabā, kļuva par pēdām, konteineru, zīmi. Es negribēju aizmirst šos brīžus: es gribēju tos uzticēt kaut kam ārpus manis paša,” Bernardi papildina.