RIGA IFF īsfilmas: Utopijas nav - tā ir utopija

INTERNATIONAL SHORT FILM COMPETITION
II seanss | Utopijas nav – tā ir utopija | 92’
BE, DE, CH, FR, GR, JP, US
2025, 2026
de, el, en, fr, ja – ekrāna valodas
en – subtitru valoda
Iesakām no 12 gadu vecuma
“Utopijas nav – tā ir utopija” – šī ironiskā frāze no Rainera Vernera Fasbindera pasaka, ka mūs izmisīgi piesaista kopības ideāli un nesasniedzami apvāršņi.

Īsfilmā “Svētība” bārs kļūst par Visuma centru – pārreālu, bet drošu telpu, kurā vienlaikus pastāv diena un nakts; kurā dejot un dzīvot nepārtrauktas mūzikas pavadībā. Filmā “Ja vien” viena dzīve nav pietiekama, jo skatītājs var vienlaikus vērot vairākas realitātes, kas visrotaļīgākajos veidos ir paralēlas vai pārklājas. Tās pašas kvantiskās īpatnības un nenoteiktība attiecas uz poliamorajām attiecībām īsfilmā “Šēnebergas sirds”, iemiesojot to, ka ir iespējams ar kādu “justies tik tuvu un tik tālu”.

“Utopija” grieķu valodā nozīmē “vieta, kura nepastāv”, un Saloniki, kas laika gaitā ir mainījusies un atdzimusi, kā pasaka priekšā filmas nosaukums, nenoliedzami ir “Ilūziju pilsēta”. Un Tokija, kas ir redzama īsfilmā “Novilkt trīs smalkas līnijas upes garumā”, noteikti ir pilsētas ideāls – tālu no ierastajām klišejām un pārradīts dzejā.

Karolina Podži, Žonatans Vinels
Svētība
The Blessing
FR, CH
2026, 24’, fr
Iesakām no 12 gadu vecuma
Karolina Podži, Anna Dotiņī, 444 Films, Tristans Vaslo, Matjē Verhāhe, Tomā Verhāhe, Atelier de Production

Bārs, kas varētu būt mazā, ideālā pasaule. Nedēļas dienas ir sajukušas, un kāda saujiņa cilvēku ir nolēmusi būt šeit. Īpašnieks virtuvē cep kūkas, bet mūzika nedrīkst apstāties. Šīs kārtības uzturēšanai vajadzīgs rituāls: mūzikai ir jāskan, jo citādi var notikt kas briesmīgs. Šajā savdabīgajā, no ārpasaules izolētajā pasaulē mīlētāji, vientuļnieki un apjukušie atgriežas dzīvē, apskaujas, krīt, savienojas un atkal pieceļas.

Franči Podži un Vinels strādā kopā vairākus gadus, ielūkojoties absurdākājās cilvēku izpausmēs un iedēstot sižetus starp reālo pasauli, sapni, videospēles loģiku un postapokaliptisku fantāziju. Režisoru tandēms veidojis ar Berlināles “Zelta lāci” godalgoto īsmfilmu “Kamēr vien mums ir bises (2014), pilnmetrāžu “Apēst nakti” (2024), kas tika izrādīta Kannu “Režisoru divnedēļā” un daudzas citas. Turpretī jaunākais darbs par bariņu ļaužu, kas izdejo mīlestības vingrinājumus, iekļauta Lokarno Starptautiskā kinofestivāla konkursā. Kā paši autori šo skaņu, ilgu un “svētības” straumju piepildīto darbu piesaka: “Tā es saku, ka mīlu tevi. Es ieslēdzu mūziku, un tas ir mans "es tevi mīlu".”

Anastasija Melia Elefteriu
Ilūziju pilsēta
City Of Illusions
GR, FR, US
2026, 11’, el, en
Iesakām no 12 gadu vecuma
Anastasija Melia Elefteriu, Natenjels Dreipers

Mēs dzēšam, pārrakstām, izmainām un radām. Metro būvniecība Salonikos ilgusi vairāk nekā 20 gadus. Zinātnieki, politiķi un daudzi citi meklējuši un atrakuši artefaktus ar vēsturisko vērtību – tie tika gan atrasti, gan noklusēti, gan arī paslēpti. Šī pilsēta ir pastāvīgi dzēsusi savu garo pagātni, ielu pavēderē iznēsājot arvien jaunu "es". Un tad kāda sieviete tiek aicināta atgriezties dzimtenē, lai glābtu to no lipīgas amnēzijas…

Elefteriu ir pieredzējusi kuratore, publiciste un režisore, kuras filmas izrādītas Edinburgā, Kaselē, Salonikos un citviet. Kā raksta autore: “Katru reizi, kad atgriežos, es ceļoju laikā, cenšoties "atsegt savas pagātnes apraktos stāstus". Katru reizi, kad aizeju, man ir jāaudzē jauns “es”.” Fiziskā slāņu atklāšana pilsētā kļuvusi par metaforu Elefteriu pagātnē. Sadiedzot pilsētu un veidojot dialogu ar Krisa Mārkera zinātniskās fantastikas īsfilmu "Rampa" (1962), tapusi esejistiska, fantastiska un ķermeniski alegoriska atmiņu skice, kurā viss rada sevi.

Ada Givenira
Ja vien
If Only
BE
2026, 6’, nav dialoga
Bez vecuma ierobežojuma
Ada Givenira

Modinātājs. Pastaiga ar sunīti parkā, bet domās esi gultā. Dirnēšana pie kases veikalā, bet domās esi parkā. Mājās uz pannas piedeg ola, bet domās tu dirni pie kases veikalā. Stāsts par atrašanos vairākās realitātēs vienlaikus – dažreiz vienā, dažreiz visās vienlaikus.

Turku izcelsmes režisore Giveniras lakoniskais metahumors atbruņo – mēs visi vienlaikus esam šeit, lasot šo tekstu, un citur. Vizuālās mākslinieces un režisores miniatūra pirmizrādīta Šanhajas Starptautiskajā kinofestivālā, kur ieguva labākās animācijas īsfilmas balvu. Filma, kas veidota ar roku zīmētas animācijas tehnikā, atgādina, ka katram ir nepieciešams izlauzt “ceturto sienu” un brīvi pārvietoties pa savām domu mandalām. Un no tā var sanākt labs kino.

Mikiho Endo, Natsuka Kusano
Novilkt trīs smalkas līnijas upes garumā
川の長さにまで至る、三行の薄いしるべを引く
JP
2026, 21’, ja
Iesakām no 12 gadu vecuma
Mikiho Endo, Natsuka Kusano

Pa kreisi ir rodama pilsēta, bet pa labi plūst upe. Kas ir upe, kad domas steidz ātrāk par visu? Divas dzejnieces – Natsumi Aojagi un Nobunari Mizušita – risina “turp un atpakaļ” sarunu un mēģina pietuvoties upei. Abas apmainās ar trīsrindu dzejoļiem, bet katra to rinda ir komponēta tādā ātrumā un garumā, lai varētu izstiepties līdz upes garumam. Vai varbūt arī nē.

Diptihs, kura kreiso pusi režisējusi Endo, bet labo – Kusano. Vērojot vienai otras filmēšanas sesijas, autores savus kadru papildināja, savstarpēji ietekmējot vienai otru – rezultātā tapusi poētiska apziņas plūsma, kas tuvinās dzejas rakstīšanas procesam. Tiesa, ir viens triks – abas puses tika projicētas uz vienas un tās pašas projekcijas virsmas pretējām pusēm. Tātad skatītājs varēs redzēt vienu attēlu vai otru, bet ne abus vienlaikus. Sākotnēji veidota kā videoinstalācija kolektīva “What Do You See From There?” paspārnē, un šī ir jaunākā montāžas versija.

Lino Štresers
Šēnebergas sirds
Schöneberger Herz
DE
2025, 30’, de
Iesakām no 12 gadu vecuma
Lino Štresers, University of the Arts Berlin

Agrs pavasaris Šēnebergā. Aļoša pārguļ ar Levonu un vakarā par to pastāsta savai draudzenei. Drīz Jara pošas uz Itāliju, jo rādīs filmu Venēcijā. Noēlijas uzmanības fokusu nomainījis jau kāds cits. Lai gan viņu ceļi krustojas un visi dodas katrs savā virzienā, savās pieredzēs viņi paliek vieni.

Šēnēberga savulaik bija mutuļojoša, eksperimentāla apkaime Veimāras republikas laikā, tad Rietumberlīnes politiskais centrs, bet mūsdienās būtiska LGBTQ+ vēstures un kultūras vieta. Te arī Džons Kenedijs teica slaveno runu ar frāzi “Ich bin ein Berliner”. Un arī šeit vācu režisors Štresers, kurš strādājis kopā ar tādiem autoriem kā Angelu Šaneleku un Tomasu Arslanu, nolēmis izspēlēt silti patinētas daudzmīlestības jeb poliamorijas stāstu vinjetes. Pēcpusdienas “Čankinas ekspresis" (1994) satiek Berlīnes skolas tradīciju, iemērcot pirkstus nepanesamajā esības vieglumā.